Vēl vesela diena! Tā jāpavada ar jēgu.
Es piecēlos 7 no rīta. Vadoties pēc neaizvietojamā gūglmapsa iejūtīgajiem norādījumiem, devos uz pieturu, no turienes uz Telavivas otro staciju, kas, par laimi, izmēros bija mazāka par pirmo, un no turienes jau - ar starppilsētu autobusu uz Mūžīgo pilsētu.
Otrā stacija
Es pavisam nebiju gatavojies viesoties Jeruzalemē un tāpēc nezināju par to neko, izņemot parastās mietpilsoņu drazas. Viss bija jāpēta pa ceļam, ieurbušos sava spaiņdroīda spīdošajā ekrānā. Parakņājies tīklā, uzgāju kulināro ceļvedi, kurā uzstājīgi tika atkārtota doma, ka tas, kurš nav ēdis Jeruzalemē, tas vispār dzīvē neko nav ēdis. Šis paziņojums mani ieintriģēja, un, tiklīdz ierados, es vispirms devos uz slavenāko tirgu Mahane Yehuda Market, kur "Murdoch" iestādījumā nobaudīju kurdu zupu ar klimpām – Kubehu.
Zupa izrādījās reti skāba, bet man gāja pie dūšas. Cena, tiesa, 5 eiro par šķīvi – nav mūsu brālim pa kabatai
Sagaidīja mani kaut kā nelaipni, lai gan biju pirmais apmeklētājs, jo iegriezos uzreiz pēc 10 rītā.
Noformējums
Vairumam iestādījumu karājas košera sertifikāts
Tirgus man ļoti iepatikās. Gari galdi, nokrauti ar ēdamo: konditorejas izstrādājumiem, vissvaigākajiem augļiem un dārzeņiem, riekstiem un garšvielām, žāvētiem un cukurotiem augļiem. Viss sakrauts vienā kaudzē, nekādu tev maisiņu-prezervatīvu, kas nomaitā maizes garšu. Dažāda formāta pircēju pūļi no visām tautībām, pasugām un varavīksnes krāsām, ģērbušies visdažādākajos uzvalkos, tunikās, kipās un platmalēs, lakatos un šallēs, pantalonos un biksēs. Dzīve, kūsājoša un mutuļojoša — tāda, kādu es to mīlu tajos retajos tās pilnības izjūtas brīžos, pietuvojoties absolūtam un ideālam, ko reizumis nākas piedzīvot ikvienam no mums.
Dienvidu kaķis, kā parasti, augumā nav liels
Pēc tam es devos uz pērkamo Bena Jehudas ielu, pērkamo nevis sarkano lukturu kvartāla nozīmē, bet gan šopinga cienītāju izpratnē. Pazīstamajā iestādījumā “Moshiko” nobaudīju falafelu, kas ir turku zirņu masa ar garšvielām, apcepta olīveļļā līdz kraukšķīgai garoziņai. Pēc garšas – gandrīz kā gaļa, bet ēdiens ir tīri veģetārs. Papildus vissvaigākajiem dārzeņiem, kas bija tik garšīgi, ka es vairs neatceros, kad biju ko tādu mēģinājis, ielēja vēl arī humusu, tik asu, ka es gandrīz apraudājos.
Blakus sēdēja cilvēki, kas ārēji ne ar ko īpašu neizcēlās, taču sarunas veda pilnīgi bandītiskas: par naudas atmazgāšanu, to, ka kāds nesen ielikts aiz restēm, nesen iznācis, kāds advokāts kuram vajadzīgs un tamlīdzīgi. Jutos es viņiem blakus neomulīgi, un biju priecīgs, kad viņi notinās. Bija pienācis laiks tikt līdz vecpilsētai, lai tur pameklētu kulta iestādījumu desertam.
Nedaudz abstrakts grafiti
Smieklīgas figūriņas
Saiets
Garšvielu veikals, ļoti anturāžisks un atmosfērisks
Bodelē spēlēja musulmaņu mūzika, bet pārdevējs bija tumšādains, kalsns un bārdains, eksotisks arābs, sieviešu sapnis. Mēs ar vienu veci no Čikāgas kopā paapbrīnojām, cik autentiska vieta, un gājām tālāk savu ceļu.
Mans ceļš veda uz "Jaffar’s", kur pasniedz galvenokārt slaveno knafi (Knafeh). Tas ir saldums no nūdelēm un kazas siera, tiek pasniegts ar sīrupu. Interesanti, ka gūglmaps, kas kalpoja par patiesu brīnumnūjiņu-glābēju, jo Izraēlā maršrutu plāno, ņemot vērā pat sabiedrisko transportu, vecajā pilsētā padevās: samudžināto ieliņu labirints ir tik blīvs un savērpies, ka ne visām mājām šeit ir adreses. Lūk, arī ceļvedī rakstīts vienkārši: “Pie Džafara, Vecpilsēta”.
Lūk, arī tas — knafe
Uz galda noteikti stāv glāze ūdens, bet pats iestādījums izskatās interesanti: hromētas sienas, spoguļi, un tas viss atrodas vienas no vecās pilsētas galvenās tirdzniecības ieliņas dziļumos, virs kuras vēl ir daudzi slāņi ar dzīvojamām un citām ēkām. Proti, kā tāds pils pagrabs, ja vēlaties.
Svaigu sulu spiež tieši tev klātesot, cena gan, “maka raudas” – 3 eiro par lielo glāzi, 2 par mazo.
Vīraks, mirres un citas smaržvielas
Pārdevēji te jebkurā valodā, ko vien tūristi izmanto, tev ausī nomurminās desmitiem vārdu, un krievu valoda viņu sarakstā nebūt nav pēdējā. Viens puisis tik veikli smērēja man iekšā rotaslietas, ka es teju uzķēros – apstrāde ar žestiem, vārdiem un uzmanības novēršanu ir vienkārši baisa. Diez vai viņš patiesībā apvainojās, kad es neko nenopirku, bet tomēr viņiem te iekārtots tā — ja reiz sāki izrādīt interesi, tas nozīmē, ka esi parakstījies spēlēt šo spēli, un ir jākaulējas līdz galam. Es pēc dabas ļoti nemīlu visu šo piesiešanos un centos izslīdēt garām simtiem (bez pārspīlējumiem) ticīgajiem domātu suvenīru bodīšu nemanāmi, bet kur nu tur — visur ir īpaši cilvēki, kas alkst tevi ievilināt iekšā un kaislīgi meklē tavu uzmanību.
Šeit pārdodas visu krāsu un izmēru krusti un ikonas, altāri, svečturi, sveces, rakstaini paklāji, cepurītes, kipas un tunikas, un vietām pat trāpās Budas statujas. Man nepietiks vārdu krājuma, lai aprakstītu pat desmit procentus to krāmu, ko iesmērē svētceļniekiem, kas alkst ieraudzīt To Kungu. Skaidrs, ka ne par matu visa šī salkanā bižutērija viņus Dievam netuvina. Lai gan, visticamāk, šo bodīšu kontingents drīzāk ir pseidogarīgie tūristi, kuri nevietā atcerējušies, ka baznīcā viņi pēdējoreiz bijuši pirms pusgada, vai to, ka viņi ir pilni grēku un tas kaut kā jākompensē, nevis pa īstam ticīgi cilvēki. No otras puses, es neesmu vizuālis, un man ir grūti saprast zeltījumā mirdzošo biķeru un krustu jaukumu, ja tajos nav praktiska labuma vai jēgas.
Kārtīgi paklaiņojis pa vecpilsētu, devos atpakaļ. Tramvajā nez kāpēc neiekāpu, gāju kājām, noguris līdz bezsamaņai, ar no trokšņa un burzmas aizmiglotu prātu, neizgulējies, toties pilns jaunu iespaidu. Atceļā atkal iegriezos tirgū, kur beidzot izdevās atrast slaveno maiznīcu "Marzipan", kur uz milzīgām plātnēm, bieži vien karstas, tieši no krāsns, vilinoši spīd brūnganas bulciņas un radziņi. Pēdējos tad arī nogaršoju, vietējo paveidu, ko sauc par rugelahu – tik ļoti piesūcināti ar sīrupu un krēmu, ka vienkārši kūst mutē. Manai gaumei pasaldi, bet atteikt tiem nav iespējams.
Jūs jautāsiet, bet kā tad ar Raudu mūri, slaveno HaKotel , kas vienlaikus arī Rietumu mūris? Vai tu ievilki ķeksīti par paviesošanos tur?
Jā, taču tas man izraisa tikai un vienīgi sarūgtinājumu. Simtiem svētceļnieku stāv pie šīs akmens masas, vēršoties ar savām lūgšanām pie Dieva. Kāpēc Tas Kungs nedzird viņus citur? Kāpēc mūra fragments, ko cilvēki uzbūvējuši pirms divtūkstoš gadiem, ir vērtīgāks par mūsdienu mūriem? Kāpēc vīrieši un sievietes divdesmit pirmajā gadsimtā tiek segregēti, un pasarg dievs nomaldīties ne tajā nodalījumā?
Ritoriski jautājumi. Bet, iespējams, tas esmu es, kurš maldās un kļūdās, jo pētījumi taču rāda, ka ticīgajiem dzīvot ir vieglāk un vienkāršāk. Tad nu lai viņi arī paliek tumsā, lai nemostas no sava prāta miega, ja reiz tik ļoti mīl šo saldo snaudu.